NATO Ģenerālsekretāra Jāpa de Hopa Shefera runa jauno līderu seminārs: „Building Bridges for the Next Generation”

14.07.2006

Dāmas un kungi,

Man ir prieks šodien būt šeit, Rīgā. Lai gan mēs ar sievu ieradāmies šeit, lai, galvenokārt, diskutētu par sagatavošanos NATO samitam novembra beigās, es priecājos par iespēju runāt par NATO ar tik plašu Latvijas sabiedrības daļu. Un jo īpaši priecājos šeit redzēt tik daudz jaunākās paaudzes cilvēku.

Ļaujiet man iesākt ar nelielu ieskatu pagātnē, atskatoties uz to, kā NATO ir radusies. Tādēļ ka zinot, no kurienes esam radušies, ir vieglāk izprast, uz kurieni tiecamies. 

Jūs visi zināt, ka Rietumeiropas un Ziemeļamerikas nācijas nodibināja NATO, lai aizsargātu sevi pret Padomju Savienības radītajiem militārajiem un ideoloģiskajiem izaicinājumiem. Taču jau no pašiem pirmsākumiem NATO vienmēr ir bijis kas vairāk nekā tikai militāra savienība. NATO palīdzēja radīt stipru transatlantisko kopienu ar vienotām vērtībām, kas balstīta uz demokrātiju, brīvību un likuma varu.

Tomēr sākumā šī kopiena bija nepilnīga. Kamēr Eiropa bija sadalīta, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis bija izstumti – kaut arī tām bija tādas pašās vērtības kā mums. Tādai valstij kā Latvija tā bija īsta traģēdija.

Šodien tā visa, protams, ir vēsture. Mūsu kontinents vairs nav sadalīts. Vērtības, uz kurām tika dibināta NATO, šobrīd tiek atzītas visā Eiropā. Latvija un daudzas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir ieņēmušas savu likumīgo vietu kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis. Un ļaujiet man uzsvērt to, cik lepni mēs esam, redzot mūsu vidū tādu uzticamu sabiedroto kā Latvija.

Taču kādēļ mums vēl joprojām jāuztraucas par savu vērtību aizsargāšanu un veicināšanu ? Man atbilde uz šo jautājumu ir skaidra – tādēļ, ka mūsdienās šīs vērības vēl joprojām ir viegli ievainojamas pat pēc PSRS radīto draudu beigām. Mūsu vērtības apdraud terorisms. Masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana. Un vājo un neveiksmi cietušo valstu radītais destabilizācijas efekts.

Tādēļ ir skaidrs, ka mēs nevaram pieņemt savas vērtības kā pašsaprotamas. Tās ir nepieciešams aizsargāt. Un šo vērtību aizsargāšana neizbēgami ir cieši saistīta ar mūsu drošības interešu aizstāvēšanu. Bet kā tad mēs varam aizsargāt savas vērtības? Uz šo jautājumu noteikti nav viennozīmīgas atbildes. Taču viens no nozīmīgākajiem līdzekļiem ir NATO, mūsu Atlantiskā Alianse.

Kopš Aukstā Kara beigām Alianse ir kļuvusi par ļoti radošu instrumentu, piemērojoties pārmaiņām. Vašingtonas līguma 5.pants, kurā stingri noteiktas sabiedroto savstarpējās saistības kopējās drošības garantēšanai, izsaka NATO galveno būtību. Bet mūsu Alianse vairs nav tikai pasīva organizācija, kas darbojas tikai kā iebiedēšanas līdzeklis. Tieši pretēji - NATO mūsdienās ir Alianse, kas atrodas aktīvā darbībā. Tādēļ ka mūsdienās tikai aktīvi iesaistoties mēs varam aizstāvēt un popularizēt savas vērtības.  Un šī ir jauna pieeja, ko es saucu par paredzamo stabilitāti, kuru visuzskatāmāk pierāda NATO veiktās operācijas

Mūsu operāciju galvenā prioritāte ir Afganistāna. NATO un starptautiskās sabiedrības tur veiktajām misijām ir jābūt veiksmīgām. Mums tikai jāatskatās piecu gadu vēsturē. Es zinu, ka daži no jums tajā laikā bija vēl pusaudžu vecumā, taču es domāju, ka ikviens no mums zina, ka Afganistānai Taliban režīmā bija divas raksturīgas iezīmes.

Pirmkārt, tā bija mājvieta, patvērums un mācību vieta Al-Qaida teroristiem. Tas bija starta laukums daudziem teroristu izbrukumiem, ieskaitot 2001.gada 11.septembra uzbrukumu ASV. Otrkārt, tā bija visbriesmīgākā diktatūra, kurā nebija ne cilvēktiesību, ne sieviešu tiesību, ne arī brīvības, demokrātisku vēlēšanu un cerību. Proti, tas bija režīms, kas veicināja teroru gan pašu valstī, gan ārvalstīs.

Ir skaidrs, ka mēs nevaram ļaut Afganistānai atgriezties šajos laikos un vēlreiz kļūt par drošu patvērumu Taliban un Al-Qaida līdziniekiem.  Mums jāturpina palīdzēt afganistāniešiem veidot mierīgu, uz demokrātiskām vērtībām balstītu valsti. Mēs esam to parādā gan Afganistānas iedzīvotājiem, gan mums pašiem.

Šī iemesla dēļ trīsdesmit septiņas nācijas, protams, ieskaitot arī Latviju, piedalās ar ANO mandātu izveidotajos un NATO vadītajos Starptautiskajos drošības palīdzības spēkos (ISAF). NATO – ISAF pašlaik ir jau 16,000 karavīru, drīzumā to skaits pārsniegs 20,000. Viņu misija ir skaidra. Palīdzēt demokrātiski ievēlētajai Afganistānas valdībai to īstenot savu pārvaldi visā valstī, attīstīt Afganistānas demokrātiskās institūcijas, infrastruktūru un ekonomiku,  kā arī cīnīties ar Taliban un narkotiku tirgoņiem.

NATO īsteno savus militāros pasākumus, lai kopā ar Afganistānas Nacionālo armiju garantētu drošību, kas būtu ilgtspējīga. Bet šiem centieniem, protams, jābūt saskaņā ar notiekošo civilajā jomā: G8 valstīm, kuras tiksies rīt, ANO, ES, Pasaules Banku, nevalstiskajām organizācijām un citiem – ikvienam šeit nepieciešams veikt savu lomu un dubultot savus centienus. Tādēļ, ka attīstība nevar sākties bez drošības, savukārt drošība nevar pastāvēt bez attīstības.

Pildot savu misiju, mēs esam saskārušies ar tiem pašiem spēkiem, kas kontrolēja Afganistānu pirms pieciem gadiem un kuri zina, ka mūsu veiksme nozīmēs viņu sakāvi. Taliban, narkotiku tirdzniecība un noziedzība zeļ un plaukst, pateicoties drošības, demokrātijas un attīstības trūkumiem. Tādēļ tas mums rada draudus.  Taču visas  NATO valstis un to partneri ISAF ir vienoti savā lēmumā novest misiju līdz beigām.  Mēs gūsim priekšroku, mums tas vienkārši ir jāizdara. Tāpēc, lai aizsargātu savu drošību, aizstāvētu savu vērtību sistēmu un palīdzētu cilvēkiem Afganistānā.

Tomēr Afganistāna nav mūsu vienīgās saistības. Balkāni pēdējās desmitgades laikā ir pieredzējuši visbriesmīgākās nežēlības un mūsu vērtību pārkāpšanu. Alianses politiskā apņemšanās un militārās operācijas ir devušas ievērojamu ieguldījumu, lai apturētu asinsizliešanu. 

NATO spēki Kosovā, kuru sastāvā ir arī Latvijas karavīri, vēl joprojām turpina uzturēt mieru un garantēt drošu vidi ANO organizēto sarunu norisei. Šo sarunu iznākums šogad būs galvenais solis tālākā reģiona stabilizācijā. Un NATO būs saistīta ar Kosovu, kamēr vien šis stabilizācijas process nebūs pilnībā pabeigts.

Taču kopumā šodien Balkānu valstis ir uz pareizā ceļa, virzoties uz eiroatlantisko integrāciju, un NATO turpina spēlēt savu lomu, palīdzot tām sasniegt demokrātijas un ekonomikas standartus, pēc kuriem tās tiecas. Šīs valstis jau ir nogājušas tālu ceļu, un es esmu pārliecināts, ka tās turpinās tādā pašā veidā.

NATO ir aktīva arī Irākā, kur mēs apmācām Irākas drošības spēkus, lai tie varētu lielākā mērā  uzņemties vairāk atbildības paši par savu drošību. Tāpat arī Āfrikā NATO sniedz plaša spektra palīdzību Āfrikas Savienības īstenotajos miera uzturēšanas pasākumos Darfūras reģionā Sudānā, tai skaitā palīdzot Āfrikas miera uzturēšanas spēkiem lidmašīnu pārvadājumos. 

Alianse arī sniedza humāno palīdzību pagājušā gada oktobra zemestrīces Pakistānā upuriem.  NATO, protams, nav humanitāra organizācija. Taču ja mums tiek lūgta palīdzība un mūsu rīcībā ir nepieciešamie resursi, tad mūsu pienākums ir palīdzēt. Tas ir vēl viens ieguldījums uz vērtībām balstītas starptautiskās kārtības izveidošanā. 

Šīs saistības, kas aptver trīs kontinentus, skaidri demonstrē to, kā NATO garantē savu dalībvalstu drošību, aizstāvot kopīgās vērtības un virzoties uz stabilitāti. Taču mūsu operācijas nav vienīgais līdzeklis, lai sasniegtu šos mērķus. Tādēļ ka labākais veids,  kā garantēt mūsu vērtību saglabāšanu, ir tās pilnveidot – aizstāvot šīs vērtības gan savā valstī, gan ārpus tās robežām. Ticot atvērtu, demokrātisku sistēmu un liberālās ekonomikas sistēmu stiprumam. Palīdzot arī citu valstu sabiedrībām kļūt atvērtām.   

NATO ir darbojusies saskaņā ar iepriekš minēto loģiku. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā alianse ir izveidojusi plašu drošības attiecību tīklu, kas aptver visu Eiropu, tālāk stiepjoties līdz pat Centrālajai Āzijai. Pateicoties šim drošības attiecību tīklam, mēs ne tikai esam bijuši spējīgi veicināt savas vērtības. Mēs esam arī iedibinājuši īpašu eiroatlantiskās drošības kultūru – stingru apņemšanos, kopā strādājot, risināt kopējās drošības problēmas. Un mēs esam ievērojami uzlabojuši savas spējas sadarboties, sastopoties ar mūsu kopējiem izaicinājumiem. 

Tas arī ir pamats mūsu sadarbībai ar mūsu partneri Krieviju. Ir skaidrs, ka mūsu stratēģiskā partnerība ar Krieviju ir vitāli svarīga, lai stiprinātu drošību un stabilitāti eiroatlantiskajā reģionā un ārpus tā. Protams, dažreiz mēs nevaram piekrist savam Krievijas draugam. Tomēr atklāts dialogs ir daļa no veselīgām attiecībām, un mums arī nevajadzētu vairīties diskutēt par sarežģītiem jautājumiem.

NATO paplašināšanās process ir vēl viens lielisks piemērs tam, ka mūsu vērtības ir saskaņā ar mūsu drošības interesēm. Šis paplašināšanās process ir veicinājis mūsu pašu drošību, gan tās veicināšanu citur. Eiropas Savienības paplašināšanās ir palīdzējusi stabilizēt Eiropu gan politiski, gan ekonomiski. Savukārt, NATO paplašināšanās rezultātā īpašā drošības zona izpletusies visā kontinentā. Abi paplašināšanās procesi, gan NATO, gan ES, ir radījuši – un turpina radīt – mūsu kaimiņvalstīm jaunu pārliecību savai nākotnei un stimulu reformām. Tādā veidā šīs valstis veicina mūsu visu labklājību un drošību.

Šī ideja par integrāciju līdz ar NATO paplašināšanos vēl joprojām ir tikpat aktuāla. Īpaši piemērota tā ir Balkānos, kur eiroatlantiskā integrācija ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš. Albānija, Horvātija un Maķedonija jau sasniegušas ievērojamu progresu, pildot Rīcības plānu dalībai NATO. Taču šī doma ir aktuāla arī saistībā ar citām Eiropas valstīm, tai skaitā Ukrainu un Gruziju. Pagājušajā gadā NATO un Ukraina uzsāka intensīvu dialogu par iespējamo dalību. Ar Gruziju esam attīstījuši Individuālās partnerības rīcības plānu, kas palīdz Gruzijai labāk koncentrēties tās reformām.

Ļaujiet man apgalvot, ka NATO paplašināšanās process nav pakļauts kādam mākslīgi noteiktam termiņam. Tas bija, ir un būs process, kurā svarīgākā ir nosacījumu izpilde. Bet līdz ko kāda valsts ir izpildījusi to, ko mēs no tās gaidām, pienāk mūsu kārta pildīt solījumus – atvērt durvis uz NATO. Ja šī valsts ir gatava, arī mēs esam gatavi.

Dāmas un kungi,

Novembra beigās Rīga uzņems NATO Valstu un valdību vadītāju sanāksmi. Rīgas samits stiprinās NATO attīstību, turpinot aizstāvēt tās dalībvalstu intereses un vērtības, protams, visa pamatā saglabājot 5.pantā noteiktās saistības.  Šajā nozīmīgajā pilsētā NATO valstu vadītāji turpinās veidot aliansi, ņemot vērā 21.gadsimta izaicinājumus. 

Jūs nebūsiet pārsteigti, ka mūsu operācijas un misijas būs dienaskārtības centrā. Es ceru, ka valstu un valdību vadītāji vēlreiz uzsvērs savas nemainīgās saistības ar Afganistānu. Tāpat viņi vēlreiz apliecinās NATO centienus Kosovā. Atkarībā no mūsu un ANO pasākumu attīstības gaitas, tiks sperti tālāki soļi, turpinot palīdzību Dafrūras krīzes noregulēšanā.

NATO līderi arī veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Alianses militārās iespējas ir samērojamas ar tās politiskajiem mērķiem. Ņemot vērā to, ka mēs iesaistāmies operācijās tālu prom no mājām, mums nepieciešami atbilstoši bruņotie spēki un aprīkojums, lai veikt šīs sarežģītās misijas.

Spēcīga būs arī samita politiskā dimensija. Kopš kļuvu par Ģenerālsekretāru, vienmēr esmu aizstāvējis NATO kā svarīga foruma politiskajam dialogam starp sabiedrotajiem nozīmīgumu. Mūsu organizācija vieno Ziemeļameriku un Eiropu stiprā partnerībā. Es uzskatu, ka mums tā būtu efektīvāk jāizmanto, lai apspriestu plaša spektra mūs interesējošus jautājumus. Šīm diskusijām nav jāseko kolektīvai NATO rīcībai. Taču savstarpējas konsultācijas NATO ietvaros ir daļa no veiksmīgas transatlantiskās partnerības. Es ceru, ka mūsu sabiedrotie turpinās iesākto arī Rīgā un apmainīsies viedokļiem par šobrīd aktuālākajiem drošības jautājumiem. 

Ja runājam par paplašināšanos, es negaidu, ka samitā tiks izteikti konkrēti uzaicinājumi dalībai. Bet mēs noteikti stingri apliecināsim savu „atvērto durvju” politiku un iedrošināsim kandidātvalstis turpināt strādāt, lai sasniegtu nepieciešamos standartus. Un NATO būs gatava turpināt palīdzēt šo valstu reformās.

Samits arī stiprinās mūs partnerattiecības. Mēs stiprināsim savas attiecības ar partneriem ārpus euroatlantiskās telpas. Mēs arī turpināsim veidot dialogu ar 6 arābu valstīm un Izraēlu, kā arī attīstīsim mūsu Stambulas Sadarbības iniciatīvu ar četrām Persijas jūras līča valstīm. Tā nolūkā mēs izstrādājam NATO Mācību iniciatīvu apspriešanai samitā.

Taču mēs vēlamies lūkoties arī pāri eiroetlantiskā reģiona robežām un uz Tuvajiem Austrumiem. Tādas valstis kā Austrālija un Jaunzēlande piedalās mūsu operācijās un ir gatavas ziedot savu karavīru dzīvības kopā ar mūsu spēkiem. Ir arī citas valstis, kuras atbalsta mūsu vērtības un kurām ir iespējas sniegt ieguldījumu mūsu operācijās. Mēs gribētu stiprināt dialogu arī ar šīm valstīm. Tas nepārvērtīs NATO par globālu organizāciju. Bet mēs sastopamies ar globāliem draudiem – terorismu, masu iznīcināšanas līdzekļiem – un mums ir nepieciešami globāli partneri.

Dāmas un kungi,

Es apzinos, ka šādas sanāksmes rada zināmas neērtības uzņemošajai valstij saistībā ar drošības pasākumiem. Taču Rīgas samits ir ļoti svarīgs, lai apstiprinātu to, ka NATO joprojām ir pilnībā spējīga aizsargāt tās sabiedroto drošības intereses un vērtības. Es esmu sirsnīgi pateicīgs Latvijas valdībai un sabiedrībai par piedāvājumu uzņemt šeit samitu – es nevaru iedomāties labāku vietu, kas simbolizē to, ko NATO ir sasniegusi un ko tā pārstāv.

Paldies.