Itālijas vēstnieka Latvijas Republikā H.E. Ferdinando Zezas uzruna
 

2006.gada 22.septembrī
Pļaviņas vidusskolā

Uzskatu to par lielu priekšrocību šodien atrasties jūsu vidū un īsumā iepazīstināt ar Itālijas redzējumu par NATO pašreizējo stāvokli.
 
Vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem mums labi pazīstamais franču vēsturnieks Raimons Ārons (Raymond Aron) rakstīja, ka „Atlantiskajam līgumam nav nekāda cita mērķa kā tikai padarīt pašam sevi par nederīgu”. Kā jau tas bieži notiek ar dažādiem pareģojumiem par cilvēces, valstu un arī alianšu nākotni, šis pareģojums nepiepildījās.

Ir skaidrs, ka pēdējos piecpadsmit gadus pasaule ir pieredzējusi neskaitāmas  pārmaiņas – pārmaiņas, kurām manas paaudzes cilvēkiem vēl joprojām ir grūti noticēt. Nozīmīgs fakts ir tas, ka NATO, brīvu valstu alianse Atlantijas okeāna abās pusēs, ir spējusi sekot līdzi šīm pārmaiņām, piemēroties jaunajiem apstākļiem un turpina darboties kā aizsargvalnis pret mūsdienās sastopamajiem draudiem. Citiem vārdiem sakot, vairāk nekā 50 gadus NATO ir bijusi pīlārs brīvās pasaules kolektīvajai drošībai, un par spīti skepticismam, kas brīžiem rodas kādā no dalībvalstīm, tā vēl joprojām ir ļoti veiksmīga un nozīmīga organizācija. Ļaujiet man piebilst, ka šāds skepticisms nav manāms Itālijas sabiedrībā, un man ir prieks uzzināt, ka līdzīga attieksme dominē arī Latvijā, kurā sabiedrības lielākā daļa saskaņā ar pēdējiem sabiedriskās domas aptaujas datiem atbalsta aliansi.

NATO, kā jau mēs visi zinām, tika izveidota, lai stātos pretī draudiem, kurus brīvajai pasaulei radīja Padomju Savienība un tās vairāk vai mazāk uzticamie sabiedrotie jeb drīzāk satelītvalstis. Mēs esam ļoti priecīgi atzīt, ka šis ambiciozais uzdevums ir paveikts lieliski. Par to gan vēl iespējams strīdēties, un es drīzāk atstātu diskusijas par šo jautājumu vēsturnieku ziņā, bet NATO savas pastāvēšanas laikā ir devusi ievērojamu ieguldījumu padomju sistēmas sabrukšanā un Aukstā kara izbeigšanā. 
 
Aukstā kara beigas automātiski nenozīmēja miera perioda sākšanos pasaulē. Lai gan tas ir fakts, ka pat nosacīta, es uzsveru – nosacīta, agresija kādas no sabiedroto valstu teritorijām paredzamā nākotnē šķiet maz iespējama, jauni draudi un izaicinājumi, tādi kā terorisms, masu iznīcināšanas līdzekļu izplatīšana, narkotiku, ieroču un pat cilvēku nelegālā tirdzniecība, ir īstenojušies. Šādi draudi un izaicinājumi uzreiz un tiešā veidā ietekmē cilvēka personīgo brīvību, un šeit liela nozīme ir NATO, stratēģiskajām koncepcijām, darba kapacitātei un ārējai plānošanai. Citiem vārdiem sakot, NATO bija un ir jāpārveidojas no vienkārša aizsardzības instrumenta par kolektīvās drošības organizāciju. 

Lai sasniegtu šo mērķi, alianse ir ne tikai pastāvīgi modernizējusi savu militāro struktūru, bet arī uzsākusi jaunus politiskos dialogus un sadarbību aizsardzības jomā ar valstīm, kurām ir kopīgas pamatvērtības un drošības problēmas. NATO netrūkst pieredzes šādu uzdevumu veikšanā: pēc Berlīnes mūra krišanas un Aukstā kara beigām alianse sāka sniegt nozīmīgu atbalstu bijušajām Varšavas pakta un padomju republikām, kuras beidzot bija gatavas uzsākt brīvības un demokrātisku reformu ceļu. Uzskatu, ka šīs iniciatīvas veiksmes mēraukla ir fakts, ka līdz šim desmit no šīm valstīm, tai skaitā Latvija, kuras ieguldījums ir augstu novērtēts, ir kļuvušas par pilntiesīgām alianses dalībvalstīm, bez tam vēl vairākas valstis gatavojas pievienoties „klubam” tuvākā vai tālākā nākotnē. Vispirms būtu jāmin Albānija, Horvātija un Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, taču Itālija savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas un vēsturisku iemeslu dēļ cer, ka pienāks brīdis, kad apstākļi būs piemēroti tam, lai Balkānu valstis, tādas kā Bosnija un Hercegovina, Serbija un Melnkalne, pievienotos partnerības miera mehānismam. 

Gribētu uzsvērt, ka centieni veidot aktīvu sadarbību ar NATO neaprobežojas tikai ar tām valstī, kuras es tikko minēju. Uzskatu, ka noteikti būtu jāmin NATO – Krievijas stratēģiskā partnerība, kas apvieno politisko dimensiju un vienu no militārās sadarbības formām, NATO – Ukrainas komisija, Eiroatlantiskā partnerība, kas plešas no Balkāniem līdz Kaukāzam un Centrālāzijai, Vidusjūras dialogs, kas ietver Vidusjūras dienvidu krasta valstis, tāpēc tajā, atkal vēsturisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ, Itālija ir īpaši ieinteresēta.

Šis „partnerības saraksts”, kuru es tikko minēju, nekādā ziņā vēl nav izsmelts. To, ka NATO arvien vairāk tiek uzskatīta par drošības sniedzēju globālā līmenī, vēl vairāk pierāda sadarbība, kas izveidojusies ar tik tālām valstīm kā Japāna, Austrālija un Jaunzēlande, kuras izteikušas vēlmi turpināt aizsākto dialogu strukturētākā veidā. Uzskatu, ka savstarpējo dialogu un sadarbības veicināšanas veidi un līdzekļi būs NATO samitā, kas novembrī notiks jūsu galvaspilsētā, apspriežamo jautājumu vidū. 

Domāju, ka šobrīd, kaut arī īsumā un nepilnīgi izklāstot Itālijas izpratni par NATO, jāatsaucas uz attiecībām starp Aliansi un Eiropas Savienību. Eiropas Savienība, kā Jūs, iespējams, to jau zināt, ir stingra savā nostājā paplašināt savu darbību aizsardzības jomā, taču tas nekādā veidā nevājina NATO nepieciešamo vienotību, bet gan tieši pretēji – veicina tās attīstību un līdzsvarotāku pienākumu un atbildības sadalījumu, sastopoties ar drošības prasībām un stiprinot globālo mieru.
Līdz ar Eiropas integrācijas procesa tālāku virzīšanos NATO un ES ir nonākušas labvēlīgā situācijā, lai attīstītu kopēju stratēģisku vīziju un apzinātos „pievienoto vērtību”, ko katra puse spēj piedāvāt, lai veicinātu politisko dialogu un, lietojot mūsdienās ļoti populāru frāzi, – „domātu globāli”. 

Raugoties no praktiskā viedokļa, institucionālā struktūra jau darbojas. 19 no NATO dalībvalstīm ir arī ES dalībvalstis, ar kurām ASV ir izveidojusi tiešu un labi attīstītu komunikācijas saikni. Vienmēr var rasties nosacītas „teoloģiskas dabas” problēmas, taču tās ir iespējams nogludināt neformālākās sarunās politiskā līmenī, lai atrastu īsto līdzsvaru savstarpēji izdevīgām partnerattiecībām. Jebkurā gadījumā, es ceru, Jūs piekritīsiet, pasaulē, kas kļūst arvien globālāka, pārveidošanās ir neizbēgama, un tas ir ikdienas darbs jebkurai starptautiskai organizācijai, un acīmredzamais secinājums ir tāds, ka jauni izaicinājumi rada nepieciešamību pēc jauniem, iztēles bagātiem risinājumiem.

Ļaujiet man nobeigumā teikt, ka Itālija par prioritāti uzskata sekmīgas NATO pārmaiņas. Tas izskaidro Itālijas aktīvo iesaistīšanos šī mērķa sasniegšanā. 11. septembris un nepieciešamība cīnīties pret terorismu ir likusi NATO paplašināt savu aktivitāšu sfēru ārpus tradicionālās teritoriālās dimensijas. Tieši šādu secinājumu rezultātā Itālija ir uzņēmusies vadīt Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operāciju Afganistānā, kur tā ir atbildīga par Provinču atjaunošanas vienību uz robežas ar Irānu un patrulēšanu pretterorisma operācijā Vidusjūrā „Active Endeavour”.
Turklāt Itālijai ir nozīmīga loma stabilizācijas procesā tādā visai Eiropai stratēģiski svarīgā reģionā kā Balkāni.   
Tās karavīri atrodas arī Albānijā un Bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā, tā vada NATO miera spēku operāciju Kosovā un ES pārraudzībā arī „Althea” misiju Bosnijā un Hercegovinā.
Beidzot gribētu Jums pateikties par pacietību un esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem, cik to atļauj manas zināšanas, kas gan nav neizsmeļamas.