Turcijas vēstnieka Latvijas Republikā V.E. Duraja Polata uzruna

2006.gada 15. septembrī
Cēsu vidusskolā

Dāmas un kungi!

Pateicos par uzaicinājumu šodien ierasties šeit. Uzrunāt tik enerģisku, jaunu un ieinteresētu  publiku saistībā ar kādu nozīmīgu un interesantu publiskās diplomātijas projektu ir jo īpaši aizraujoši un pagodinoši.  Esmu īpaši pateicīgs NATO samita Latvijas organizācijas birojam un LATO par man doto iespēju un guvumu no tās. Svarīgā NATO samita, kurš drīz notiks Rīgā, priekšvakarā man ir liels prieks piedalīties vienā no tam veltītajiem pasākumiem. Lēmums rīkot gaidāmo samitu Latvijā tikai divus gadus pēc tās iestāšanās aliansē skaidri demonstrē NATO vērtību redzējumu, kā arī prestižu, ko Latvija pelnīti ir ieguvusi tik īsā laikā. 

Ļaujiet man atgādināt Viņas Ekselences Latvijas Valsts prezidentes Dr. Vairas Vīķes-Freibergas teiktos vārdus iepriekšējā NATO samitā, kas 2004. gadā notika Stambulā. Prezidentes kundze teica: “Atrodoties šeit kā Latvijas pārstāvei pie šī apaļā galda kopā ar Jums, citu nāciju pārstāvjiem, es jūtos droši un pārliecinoši, un es to varu apgalvot savas tautas vārdā. Šī solidaritātes un savstarpējā atbalsta sajūta mums ir ļoti svarīga. Mēs esam pieredzējuši, ko nozīmē tas, ka mūsu valsts ir izdzēsta no pasaules kartes un mūsu karogs –nozudis no starptautiskās skatuves. Mēs esam atgriezušies, mēs gribētu savu vietu saglabāt un pateicamies, ka Jūs pieņēmāt mūs savā vidū. Mēs ceram uz drošību, ko sniedz NATO; un mūsu izpratnē šī drošība nav teorētisks jēdziens, tā nav ilūzija, bet gan reālitāte.”

Šī jaunā gadsimta sākumā – 61 gadu pēc Otrā pasaules kara un 16 gadus pēc  Aukstā kara – mēs vēl joprojām sastopamies ar vairākiem nopietniem izaicinājumiem mūsu brīvībai un mūsu drošībai – jauna, iznīcinoša terorisma veida parādīšanās, risks masu iznīcināšanas ieročiem nonākt bezatbildīgu indivīdu radīto režīmu rīcībā un “neveiksmīgās valstis”, kas veicina nestabilitāti savā reģionā un arī ārpus tā. Un mēs sastopamies ar sarežģīto jautājumu, kā reaģēt uz šiem riskiem un draudiem un kā aizsargāt mūsu drošību.

Tieši tāpēc NATO vēl joprojām uzskata, ka vissvarīgāk ir atrast atbildi uz šiem riskiem un draudiem, lai spētu nostiprināt savu brīvību.

Tālāk es gribētu īsumā pastāstīt par Turcijas dalību NATO. 

Apzinoties Otrā pasaules kara sekas, Turcija izdarīja vēsturisku izvēli, pievienojoties brīvās pasaules uzskatiem un nostājoties pretī komunismam un Padomju Savienības ekspansijai. Šāda politika vainagojās ar Turcijas iestāšanos NATO 1952. gada 18.februārī. Kopš tā laika NATO ir bijis Turcijas aizsardzības un drošības politikas stūrakmens. Pat Aukstā kara kulminācijas brīdī Turcija bija nelokāma NATO dalībvalsts, atrodoties nepastāvīgajā reģionā, kas robežojās ar Austrumu bloka valstīm. Tā deva ievērojamu ieguldījumu Alianses drošībā un aizsardzībā, jo īpaši Rietumeiropai, aizsargājot Alianses dienvidu flangu. Tā kā Turcijai bija garākā robeža ar Padomju Savienību, tā bija atbildīga par vienas trešdaļas Alianses sauszemes robežas ar Varšavas pakta valstīm aizsargāšanu. Tajā pašā laikā Turcija arī centās samazināt spriedzi starp austrumu un rietumu blokiem. 

Šobrīd Turcija – viena no ANO dibinātājvalstīm, NATO un visu vadošo Eiropas un eiroatlantisko institūciju locekle – aktīvi piekopj politiku, kas virzīta uz draudzīgu attiecību un sadarbības veicināšanu savā reģionā un ārpus tā robežām.

- Turcija ir sadarbības tīkla veidotāja šajā nestabilajā reģionā. Notikumu attīstība Balkānos, Tuvajos Austrumos un Kaukāzā tiešā veidā ietekmē Turciju un liek tai vienmēr būt gatavai tikt galā ar iespējamajām problēmām. Turcija ir bijusi aktīva dalībniece NATO, kā arī citu vadošo starptautisko organizāciju, tādu kā Apvienotās Nācijas un Eiropas Savienība, vadītajās miera operācijās. Sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ Turcijai šobrīd ir lielākie bruņotie spēki Eiropas sabiedroto valstu vidū, un tā ieņem otro vietu aiz ASV. Kopumā NATO vadītajās operācijās piedalās 1206 Turcijas karaspēka vienības. Kopumā NATO valstu vidū Turcija ieņem otro vietu aiz ASV, ja runājam par ieguldījumu sauszemes karaspēka (17,5%), iznīcinātāju (10,5%), izlūkošanas (22,5%) un kravas aviācijas (20%) jomās, un piekto vietu, ja runājam par jūras kara flotes kaujiniekiem.

- Lai arī NATO, it īpaši pēc 11. septembra notikumiem, jau ir devusi ievērojumu ieguldījumu cīņā pret terorismu, vēl daudz jāpaveic, lai Alianse labāk sagatavotos šo draudu neitralizēšanai. Turcija šajā ziņā ir bijusi un turpinās būt viena no vadošajām valstīm. Līdztekus dalībai visos kolektīvajos Alianses pasākumos Turcija arī cenšas veicināt kopējas izpratnes par cīņu pret terorismu veidošanos.

- Turcija atbalsta ideju par to, ka NATO durvīm ir jābūt atvērtām visām Eiropas demokrātiskajām valstīm, kuras vēlas un ir spējīgas uzņemties dalībvalstu atbildību un pienākumus. Ar šādu nostāju Turcija jau no pašiem pirmsākumiem stingri atbalstījusi NATO “atvērto durvju” politiku. Tādēļ Turcija atbalstīja Bulgārijas, Rumānijas, Slovēnijas, Slovākijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas iestāšanos NATO 2004. gada 29. martā, kas bija visu laiku lielākā Alianses paplašināšanās, un uzskata, ka nākotnē tas veicinās drošības un stabilitātes nostiprināšanos eiroatlantiskajā reģionā kopumā. Šo jauno dalībvalstu pievienošanās būs arī noderīga mūsu kopīgā mērķa par brīvu un vienotu Eiropu sasniegšanai. Paplašināšanās procesam jāstiprina NATO spējas, tādā veidā veicinot gan Alianses, gan jauno dalībvalstu drošību. Lai arī turpmāk nodrošinātu mieru un stabilitāti Balkānos, ļoti svarīga ir šī reģiona valstu iesaistīšanās eiroatlantiskajās struktūrās. 

- Apliecinot savu vēlmi ieguldīt  tālākā Alianses vienotībā, Turcija uzņēma NATO/Eiroatlantiskās partnerības padomes (EAPC) galotņu sanāksmi, kas no 2004. gada 28. līdz 29. jūnijam norisinājās Stambulā. Stambulas samits bija pirmais lielais NATO pasākums valstu un valdību vadītāju līmenī pēc Alianses paplašināšanās 2004. gada 29. martā.

Samitā piedalījās 46 valstis, kas ir Ziemeļatlantijas Padomes un Eiroatlantiskās partnerības padomes (EAPC) locekles. Afganistāna, Bosnija un Hercegovina un Serbija un Melnkalne apmeklēja samitu kā novērotājas. Stambulas samita ietvaros notika arī NATO–Krievijas padomes un NATO–Ukrainas komisijas tikšanās. Samitā piedalījās aptuveni 6000 dalībnieku, no kuriem puse bija delegāciju locekļi, bet otra puse – mediju pārstāvji. 

Īsāk sakot, Turcija dalību NATO uzskata par ļoti svarīgu drošības garantu un pierādījumu tās ciešajai saistībai ar Rietumiem un to vērtībām, kas ļauj Turcijai spēlēt nozīmīgu lomu atbilstoši savai ievērojamajai ietekmei un darbībai miera un stabilitātes labā visā pasaulē.  

Drošība ir saistīta ar pašsaglabāšanās jēdzienu, kam ir trejāds raksturs: iedzīvotāju izdzīvošanas nodrošināšana, teritoriālās integritātes aizsargāšana un nācijas pamatidentitātes, ko  veidojušas politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras iezīmes, saglabāšana. Nacionālā drošība un kolektīvā drošība ir divi galvenie savstarpēji saistītie vispārējā drošības jēdziena pīlāri. Globalizācijas laikmeta pašreizējā drošības vide, kurā draudi kļuvuši sarežģītāki, ir tālāk stiprinājusi šo saistību un apliecinājusi, ka drošība patiešām ir nedalāms jēdziens. Ja draudi, ar kuriem mēs sastopamies, ir sarežģītāki, tad arī mūsu atbildei uz tiem jābūt vispusīgākai. Modernajai drošības politikai jābalstās uz stingru apņemšanos aizstāvēt mūsu vērtības. Jābūt arī vēlmei aktīvi veicināt šīs vērtības ar politiskiem, ekonomiskiem un citiem līdzekļiem, kā arī gatavību tās aizsargāt – ja nepieciešams, arī ar militāriem līdzekļiem. Jaunā drošības vide prasa jauna līmeņa sadarbību starp starptautiskajām organizācijām. 

Šajā ziņā NATO ir jāspēlē svarīga loma. Alianse jau sen ir pārstājusi būt tikai statiska, „eirocentriska” organizācija, kurai galvenais ir iebiedēšana un aizsardzība. Kopš Aukstā kara beigām Alianse ir kļuvusi par ļoti elastīgu politisku un militāru instrumentu, kuru mēs varam izmantot, kad vien mūsu drošības intereses to pieprasa. Šis milzīgais potenciāls vēl ne tuvu nav pilnībā izmantots. Tādēļ Turcija, tāpat kā daudzi citi tās sabiedrotie, ir pārliecināta, ka  pēc vairāk nekā pusi gadsimta garās pastāvēšanas NATO turpinās spēlēt galveno lomu mūsu brīvības un drošības aizsargāšanā un sekmēšanā.