Čehijas vēstnieka Jana Finferla (H.E. Mr. Jan Finferle) runa Jūrmalas 1.ģimnāzijā š.g. 6.oktobrī
06.10.2006
Čehijas Republika līdz ar Ungāriju un Poliju oficiāli kļuva par Ziemeļatlantijas alianses locekli 1999. gada 12. martā. Šis akts izveidoja Čehijas Republikai gluži jaunu starptautisko vidi. Tas bija viens no pirmajiem sasniegumiem pēcrevolūcijas ārpolitikā, kas bija nospraudusi par galveno prioritāti iesaistīšanos “Rietumu integrācijas struktūrās”.
Čehijas Republika uzskata Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO), kas balstīta uz savstarpējām drošības garantijām, kas ierakstītas Ziemeļatlantijas līguma 5. pantā, par galveno savas drošības garantētāju un vienlaikus par vietu, kurā, apmainoties ar viedokļiem starp sabiedrotajiem, tiek veidota Eiroatlantiskās telpas drošības politika.
Čehijas Republika cenšas aktīvi līdzveidot NATO politiku saskaņā ar savām ārējās drošības prioritātēm, kuras ietvertas Čehijas ārlietu un drošības politikā. Pēc savām iespējām ČR sabiedroto solidaritātes garā dod savu ieguldījumu NATO kopējā aizsardzībā un citos alianses uzdevumos, kas balstās uz drošības nedalāmības principa. Čehijas Republika jau tradicionāli akcentē vajadzību pēc spēcīgām transatlantiskām saitēm un nepieciešamību uzturēt alianses sākotnējo raksturu, kas balstīts uz kopējo aizsardzību.
Čehijas Republikas iesaistīšanās NATO aktivitātēs vairākās jomās ir intensīva gan politiskā, gan militārā līmenī. Čehijas Republika ilglaicīgi atbalsta politiskā dialoga pastiprināšanu alianses iekšienē un koordinē savas armijas pašreizējo reformu ar NATO militāro transformāciju.
Starp NATO galvenajiem tematiem jāmin alianses politiskās transformācijas turpināšanās, militāro spēju transformācija, darbības mehānisma reformas sagatavošana un tās operāciju diapazona tālākā paplašināšana. Klasiskā kolektīvās aizsardzības organizācija pārvēršas kolektīvās drošības institūcijā.
Savus uzdevumus NATO pārliecinoši izpildījusi akcijās bijušajā Dienvidslāvijā, tagad jo īpaši Kosovā, kā arī Afganistānas, Irākas un Sudānas teritorijā.
Čehijas Republika ir pārstāvēta militārajās misijās Kosovā, Bosnijā, Irākā, Afganistānā un jaunā misijā darbosies arī Libānā. Turklāt Kosova un KFOR operācijas ir ilglaicīgas čehu intereses centrā. Kosovā darbojas vislielākā ČR armijas misija ārzemēs un vienlaikus tas ir vislielākais Čehijas Republikas ieguldījuma NATO operācijās.
Līdztekus tiešai iesaistei NATO operācijai ČR piedalās Ātrās reaģēšanas spēkos (NRF – NATO Response Force) iekļauto vienību veidošanā un integrētajā pretgaisa aizsardzības sistēmā (NATINEADS – NATO Integrated Extended Air Defence System). Čehijas Republika tādējādi aktīvi piedalās alianses politikas izstrādē, lai aizsargātu gaisa telpu virs jaunajiem sabiedrotajiem, t.s. Air Policing, kuras piemērs ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas gaisa telpas sargāšana, kurā nākotnē vajadzētu piedalīties arī Čehijas aviācijai.
Čehijas karavīri no pretķīmiskās vienības piedalīsies arī tuvojošās NATO sanāksmes nodrošināšanā Rīgā. Mūsu ekspertus, kas ir absolūti labāko vidū savā nozarē, ir pieprasījusi Latvijas valdība. Vienība specializējas aizsardzībā pret ķīmiskajiem, bioloģiskajiem, radioloģiskajiem un kodolieročiem un jau 2004. gadā uzraudzīja NATO sanāksmi Turcijā un vasaras Olimpiskās spēles Grieķijā.
Svarīgs NATO darbības un funkcionēšanas aspekts ir sadarbības izveidošana starp NATO dalībvalstu un Eiropas Savienības valstu armijām. Pastāv daudz jautājumu, turklāt dažus ir izdevies atrisināt – tāds, piemēram, ir jautājums par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas gaisa telpas apsargāšanu Air Policing formā. Daži jautājumi vēl gaida izlemšanu. Piemēram, par raķešu bāzes izvietošanu Eiropā. Šajā sakarībā notiek konsultācijas starp Čehijas Republiku un Savienotajām Valstīm par tās varbūtējo izvietošanu tieši mūsu teritorijā. Šī sistēma, saprotams, sargātu arī Latvijas teritoriju no balistisko raķešu uzbrukuma, ja to veiktu uzbrucējs no attālas valsts.
Prioritāra temats NATO un ES partnerībā no Čehijas viedokļa paliek arī cīņa pret terorismu, masu iznīcināšanas līdzekļu neizplatīšana un ģeogrāfiskas ievirzes sadarbība kopējo interešu reģionos, tādos kā Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģions.
NATO galotņu sanāksme parasti notiek reizi divos gados, Prāgā tā notika 2002. gada novembrī un pēdējos gadu laikā bija viena no nozīmīgākajām, jo iestāties aliansē tika uzaicināta arī Latvija un sešas citas Austrumeiropas valstis (Igaunija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija), kuras NATO iestājās 2004. gada martā. Tas ir liels Latvijas panākums, ka ja pēc diviem piederība gadiem NATO tā ieguvusi iespēju organizēt alianses visaugstākā foruma sanāksmi.
No Rīgas sanāksmes tiek sagaidīts, ka dalībvalstu visaugstākie pārstāvji tajā apspriedīs rīcību pašreizējās operācijās, iespējas uzlabot militāro rīcībspēju, Ātrās reaģēšanas spēkus ieskaitot, un diskutēs arī par sadarbību un partnerību ar valstīm, kuras nav NATO locekles, un par alianses paplašināšanas iespējām. Lai gan pēdējā jautājumā droši vien netiks pieņemt nekāds principiāls lēmums, līdzīgs tam kā uzaicināšana pievienoties 2002. gadā, es gribētu teikt, ka Čehijas Republika ir alianses “atvērto durvju” politikas piekritēja. Tāpēc tā intensīvi sadarbojas ar valstīm, kuras cenšas pievienoties aliansei, un dalās savā iestāšanās pieredzē un darbībā NATO, jo īpaši ar Eiropas dienvidu valstīm. NATO “atvērto durvju” politikā ir spēkā princips, ka no iespējamiem kandidātiem netiek izslēgta neviena Eiropas valsts, kas īsteno demokrātijas, tiesiskas valsts un cilvēktiesību vērtības, kuras izklāstītas Ziemeļatlantijas līgumā. NATO ir būtiskas konkrētās rīcības un saistību pildīšana.
Es gribētu pateikties Latvijas valdībai un aizsardzības ministram Slaktera kungam par līdzšinējiem pūliņiem, ko tie ieguldījuši, lai sekmīgi tiktu galā ar sanāksmes organizēšanu, un ticu, ka arī jums – studentiem un Latvijas Republikas pilsoņiem – sanāksme nebūs tikai papildus divas brīvdienas, bet arī iespēja tuvāk iepazīties ar NATO darbību un uzdevumiem un varbūt to pildīšanā nākotnē aktīvi piedalīties.
