LR Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Edgara Rinkēviča uzruna

Konference “Drošības un aizsardzības darba kārtība”
Globālā NATO Alianse: nokavēts vai pārspīlēti?

06.11.2006.

Vai Eiropa un ASV vienādi raugās NATO nākotnē?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, es gribētu runāt par visredzamāko un šobrīd, iespējams, vissarežģītāko Alianses uzdevumu, proti, Afganistānas stabilizēšanu un atjaunošanu pēc Taliban režīma.

Gribētu pievērst uzmanību Afganistānas jautājumam tādēļ, ka šis ir vislabāk redzamais piemērs tam, kā teroristi no tā sauktās neveiksmi cietušās valsts izaicinājuši Ziemeļamerikas drošības sistēmu un apgādā Eiropas galvaspilsētas ar lētām narkotikām, patiesībā tādā veidā finansiāli atbalstot savas darbības, kas vērstas pret mūsu karaspēku un Afganistānas civiliedzīvotājiem.

Ziemeļamerika, Eiropa un pat tādi tālu prom esoši partneri kā Austrālija un Jaunzēlande ir iesaistīti šīs valsts stabilizēšanas procesos jau piecus gadus. Tomēr nepietiekamais karaspēks un vēl atlikušo teroristu pretestība dienvidu reģionos būs galvenais sarunu temats NATO valstu un valdību vadītājiem, kad viņi šī mēneša beigās tiksies Rīgā.

Nepieciešama visaptveroša un saskaņota pieeja Afganistānas jautājumam

Ideālā gadījumā visas mūsu valstis vēlētos, lai tās būtu jau atstājušas Afganistānu un varētu veltīt uzmanību citiem karstajiem reģioniem, tuvāk vai tālāk no Briseles.

Diemžēl maz ticams, ka mēs varēsim izvest savus karaspēkus pēc diviem, trim vai pat vēl pieciem gadiem, ja vien starptautiskā sabiedrība nespēs vienoties par plašāku pieeju šim jautājumam.

Pašlaik Afganistānā ir iesaistīti dažādi politiskie aktieri – NATO, ES, daudzas humanitārās palīdzības un nevalstiskās organizācijas, kā arī valstis, kas sniedz divpusēju atbalstu afgāņu nacionālajai valdībai. Tomēr, ja salīdzinām šo situāciju ar orķestri, var teikt, ka mēs nedzirdam simfoniju, bet gan kaut ko tieši pretēju.

Piemēram, nelegālā ražošana un narkotiku tirdzniecība ir viens no lielākajiem draudiem Afganistānas atjaunošanai, taču to nevar novērst tikai ar efektīvu militāro darbību. Šī problēma jārisina ciešā sadarbībā ar nemilitārajiem aktieriem, kuri varētu sniegt palīdzību drošības un tiesiskuma reformu jomā un piedāvātu alternatīvus ienākumu avotus.

Diemžēl vai par laimi potenciālo civilo krīzes menedžmenta iespēju attīstīšana NATO iekšienē nav labākā izvēle; tas vēlreiz tiks uzsvērts Rīgā, kad Alianses līderi nāks klajā ar savu politisko direktīvu par NATO attīstību turpmāko 10–15 gadu laikā jeb tā saukto Visaptverošo politisko vadlīniju iniciatīvu.

Tādēļ stabilitāti un drošību Afganistānā varēs sasniegt tikai tad, ja pārējās starptautiskās organizācijas, kuru rīcībā ir šīs civilās spējas, aktīvi piedalīsies stabilizēšanas un atjaunošanas procesā.

Piemēram, Eiropas Savienība būtu spējīga iesaistīties aktīvāk un izmantot dažādus instrumentus, sākot no ekonomiskās palīdzības un infrastruktūras attīstības līdz cilvēktiesībām un valsts pārvaldes atjaunošanai. Kā noteikts Eiropas drošības stratēģijā: “Eiropas Savienība ir īpaši labi nodrošināta, lai varētu atbilstoši reaģēt dažādās situācijās”.

Kopš 23 ES dalībvalstis nosūtījušas savus karavīrus uz Afganistānu, domāju, ES interesēs patiesi būtu lielākā mērā būt klāt šajā valstī un atbalstīt savus karavīrus. Diemžēl, kā to nesen neformālās tikšanās reizē Somijā atzina vairāki ES aizsardzības ministri, ES klātbūtne Afganistānā nav manāma. Kāds tam ir iemesls un vai nevajadzētu censties mainīt šo situāciju?

Daļēji to iespējams izskaidrot ar to, ka nav izveidojušās saskaņotas formālas attiecības starp NATO un ES. Pārsteidzoši, ka abu organizāciju attīstības rezultātā to starpā ir radušās domstarpības. Es pat gribētu teikt, ka šobrīd NATO–ES attiecības ir nonākušas strupceļā, kas traucē veidot labi koordinētu un visaptverošu pieeju reaģēšanai krīzes situācijās.

Šķiet, ka arī starptautiskie pasākumi kopējām NATO–ES apspriedēm par krīžu reaģēšanu un potenciālo iespēju attīstības jautājumiem tiek vērsti nevis uz konsultācijām starp vienlīdzīgiem partneriem, bet pamatā tiek veikti, lai saglabātu neapstrīdamas lēmumu pieņemšanas tiesības.

Ja nekas šajā ziņā nemainīsies, mēs visi – ziemeļamerikāņi, eiropieši un mūsu partneri no Okeānijas – nākotnē piedzīvosim neveiksmi ne tikai Afganistānā, bet arī citās stabilizēšanas misijās visā pasaulē, jo nespēsim iegūt vietējo iedzīvotāju simpātijas tikai ar draudiem. Būs nepieciešams arī pielabināties.

Atrast veidu, kā uzlabot NATO–ES attiecības un raudzīties vienā virzienā, risinot drošības problēmas – tas ir grūts uzdevums abām organizācijām.

Ceru, ka mēs jau NATO samitā Rīgā varēsim spert soli tālāk pretī labākai nākotnes stratēģijai krīzes situāciju atbildes operācijām, vienojoties par saskanīgu un koordinētu pieeju. Mēs varētu izmantot Afganistānas operācijās gūtās mācības kā atspēriena punktu, uz kura balstīt sava veida vispārēju uzvedības kodeksu visaptverošai jebkuras NATO krīzes menedžmenta operācijas plānošanai un izpildei.

Nepieciešamas jaunas iespēju iniciatīvas

NATO ir arī pienācis laiks Rīgas samitā virzīties uz priekšu praktisko militāro spēju iniciatīvu jomā, kas Aliansei palīdzētu labāk tikt galā gan ar izaicinājumiem Afganistānā, gan arī ar krīžu menedžmenta vai humanitārajām operācijām nākotnē.

Šajā ziņā daudzu sabiedroto valstu nodoms savstarpēji sadalīt pienākumus, iegūstot tik ļoti nepieciešamās stratēģiskās gaisa pārvadājumu iespējas, varētu būt viens no vispraktiskākajiem samita ieguvumiem.

Svarīgi arī būtu samitā atvērt durvis tām valstīm, kuras ir spējīgas un sagatavojušās dalībai NATO Ātrās reaģēšanas spēkos, līdzko tās sasniegs pilnu operatīvo jaudu. Jau šobrīd Zviedrijas, Somijas un Austrijas nopietnā iesaistīšanās Afganistānā pierāda, kāda veida ieguldījumu mēs varam gaidīt no mūsu partneriem gadījumā, ja nepieciešams ātri reaģēt citos nemierīgajos reģionos pasaulē.

NATO partnerība un tālāka paplašināšanās

Tomēr NATO spēks patiesībā nav tās militārais aprīkojums. Tas, kas stiprina Aliansi, ir tās kopīgās demokrātiskās vērtības un apņemšanās šīs vērtības aizstāvēt.

Tādēļ Rīgas samitā mums jādod skaidrs signāls tām valstīm, kuras domā tāpat un tiecas uz iespējamo dalību Aliansē.

No Latvijas perspektīvas minimums, kas būtu jāpadara Rīgā, – ir jāpaziņo par gatavību nākamā samita laikā 2008. gadā uzņemt vienu vai vairākas tā sauktās „Rīcības plāna dalībai NATO” valstis, ar nosacījumu, ka tiek turpināta reformu gaita.

Mums arī jāapliecina sava apņemšanās palīdzēt Gruzijai tās pastiprinātajā dialogā ar NATO. Šī valsts ir parādījusi milzīgu progresu, veicot reformas sabiedrībā un bruņotajos spēkos kopš Rožu revolūcijas 2003. gadā, un tā ir izvirzījusies priekšā vairākām NATO dalībvalstīm, dodot savu ieguldījumu starptautiskajās miera operācijās Balkānu un Tuvo Austrumu reģionos. Tādēļ Latvijai Gruzijas dalība NATO ir jautājums nevis par to, „vai”, bet gan „kad” tas notiks.